Latvijas mežs parasti saistās ar mieru, ogām, sēnēm un pastaigu takām. Taču Arnolda Daugstas maģistra darbs “Latvijas meža zemēs konstatēto atkritumu telpiskā izplatība” rāda arī citu ainu: mežā atkritumi bieži koncentrējas noteiktās, atkārtoti piesārņotās vietās. Tie veido karti, kurā redzama cilvēku kustība, ceļu pieejamība un vietas, kur piesārņojums atkārtojas.
Pētījumā analizētas AS “Latvijas valsts meži” un SIA “Rīgas meži” apsaimniekotās teritorijas, kas kopā aizņem 1 652 800 hektārus jeb 48% no kopējās Latvijas mežu platības. Šajās teritorijās identificēti 5 878 nelegālo atkritumu izgāšanas punkti. Tas ir pirmais šāda veida pētījums Latvijā, kur nelegāli izmesto atkritumu izplatība mežos vērtēta ar ĢIS metodēm kā telpiska kopaina.
Avots: A.Daugstas veidots. Pētījumā identificētie 5 878 nelegālo atkritumu izgāšanas punkti AS “Latvijas valsts meži” un SIA “Rīgas meži” apsaimniekotajās teritorijās.
Viens no būtiskākajiem secinājumiem ir skaidrs: atkritumu izmešana mežā nav haotiska. 76% no visiem konstatētajiem punktiem pieder pie 422 telpiski nodalītiem klasteriem. Tas nozīmē, ka daudzviet piesārņojums atkārtojas vienās un tajās pašās teritorijās. Mežā veidojas vietas, kurās atkritumi laika gaitā uzkrājas no jauna. Sākumā viens maiss, vēlāk riepas, būvgruži, auto detaļas vai šīferis.
Visizteiktākā koncentrācija konstatēta Rīgas aglomerācijā, kur atkritumu punktu blīvums nav salīdzināms ar citiem Latvijas reģioniem. Otra nozīmīgākā zona ir Daugavpils apkārtne, kas iezīmējas kā atsevišķs piesārņojuma “karstais punkts”.
Avots: A.Daugstas veidots. Klasteru analīze parāda, ka lielākā daļa atkritumu punktu neveidojas nejauši, bet atkārtojas konkrētās teritorijās.
Ceļu tuvums ir viens no spēcīgākajiem faktoriem. 86% atkritumu punktu atrodas līdz 100 metriem no ceļiem, 77% līdz 50 metriem, bet 62% līdz 20 metriem. Riepas, būvgruži vai šīferis nav tas, ko cilvēks nejauši izmet pastaigas laikā. Šādi atkritumi tiek atvesti ar transportu, un tam vajadzīgs ceļš, piekļuve un vieta, kur pārkāpumu ir grūtāk pamanīt.
To apstiprina dati par savākto atkritumu sastāvu. Kopš 2020. gada sadzīves atkritumi veido 46% no valsts mežos savāktā apjoma, būvgruži 18%, riepas 16%, auto daļas 13%, šīferis 6%, bet citi bīstamie atkritumi 2%. Tātad būtiska problēmas daļa ir saistīta ar lielgabarīta, būvniecības un transporta atkritumiem.
Pētījumā īpaši izceļas apdzīvoto vietu tuvums. Trīs kilometru zonā ap ciemiem atrodas 74% atkritumu punktu, bet ap pilsētām 37%. Arī divu kilometru zonā atšķirība ir liela: ap ciemiem 60%, ap pilsētām 29%.
Šie dati var norādīt uz atšķirībām atkritumu apsaimniekošanas pieejamībā vai efektivitātē starp pilsētām un lauku teritorijām. Lauku vidē legāla atkritumu nodošana var būt mazāk ērta vai fiziski tālāka, savukārt meža ceļu tuvums un mazāka sociālā kontrole var palielināt risku, ka atkritumi nonāk mežā.
Mežā izmestie atkritumi bieži šķiet kā vizuāla problēma. Taču patiesā ietekme sākas brīdī, kad atkritumi sadalās. Infiltrāts var saturēt smagos metālus, organiskos un minerālos savienojumus, suspendētas daļiņas un citas vielas. Tas var nonākt augsnē, gruntsūdeņos un tālāk ūdenstecēs.
Īpaši jutīgas ir smilšainas augsnes, jo tās ir caurlaidīgākas. Latvijas kontekstā tas ir būtiski Pierīgas piejūras kāpās un Austrumlatgales iekšzemes kāpās, piemēram, Daugavpils apkārtnē. Šādās vietās piesārņojums var ātrāk nonākt dziļākos augsnes slāņos.
Starp bīstamākajiem piemēriem ir šīferis. Vecās šīfera plāksnes satur azbestu, kura šķiedras var ilgstoši saglabāties augsnē, gruntsūdeņos un gaisā. Mežā izmests šīferis parasti ir novecojis, trausls un pakļauts fragmentācijai, tāpēc piesārņojuma izplatīšanās risks palielinās.
Pētījumā apkopotā literatūra rāda, ka ilgstošas atkritumu izgāztuves vietā augsnes enzīmu daudzums var būt krities par 70%, salīdzinot ar nepiesārņotu mežu. Tas nozīmē, ka piesārņojums skar mikroorganismus, sēnes, sliekas un augsnes spēju uzturēt meža dzīvību.
Avots: A.Daugstas veidots. Atkritumu punktu blīvuma karte izceļ galvenās koncentrācijas zonas: Rīgas aglomerāciju un Daugavpils apkārtni.
Aptuveni 16% jeb ap 950 atkritumu punktu atrodas biotopos. Lielākā daļa koncentrējas mežainās piejūras kāpās un vecos vai dabiskos boreālos mežos. Mežainas piejūras kāpas ir īpaši jutīgas, jo tās aizņem tikai ap 0,9% Latvijas sauszemes platības un ir viens no retākajiem biotopiem Latvijā. Vecos vai dabiskos boreālos mežos atkritumu savlaicīgu pamanīšanu var apgrūtināt bieza zemsedze, pamežs, paauga un kritalas.
Atkritumi var kļūt arī par invazīvo sugu ieviešanās vietām. Dārza un bioloģiskie atkritumi spēj ienest mežā svešzemju augus. Pētījumā minēts, ka vienā no analizētajiem gadījumiem 22,7% no izgāztuvju parauglaukumos reģistrētajām augu sugām bija invazīvas. Latvijas kontekstā spilgts piemērs ir Sosnovska latvānis, kas LVM teritorijās aizņem nepilnus 500 hektārus, un tā ierobežošanai gadā tiek tērēti ap 180 000 eiro.
Atkritumi ietekmē arī dzīvniekus. Sadzīves un bioloģiskie atkritumi piesaista lapsas, āpšus, jenotsuņus, meža cūkas, vilkus un lāčus apdzīvotu vietu tuvumā. Tas var palielināt cilvēku un savvaļas dzīvnieku konfliktu risku, kā arī slimību izplatības iespēju.
Taču cilvēks nav ārpus šīs ķēdes. Mežā atstātais piesārņojums var atgriezties caur meža produktiem, piesārņotu ūdeni, saskari ar augsni vai toksisku putekļu ieelpošanu. Smagie metāli var uzkrāties organismā, ietekmēt šūnu darbību un bojāt DNS struktūru.
Arnolda Daugstas darbs parāda, ka dati ļauj uz meža piesārņojumu skatīties precīzāk. Ja zinām, kur atkritumi atkārtojas, kur tie koncentrējas un kādi faktori to veicina, var rīkoties mērķtiecīgāk: veidot vienotu reģistrācijas sistēmu, plānot preventīvus pasākumus, analizēt augsni un gruntsūdeņus riskantākajās vietās un samazināt iespēju, ka mežs kļūst par ērtu vietu svešai bezatbildībai.
Mežs neatbrīvo cilvēku no viņa atstātajiem atkritumiem. Tas tos glabā augsnē, ūdenī, sugās un datos kā pierādījumu bezatbildībai.
Pētījums parāda problēmas mērogu, bet mežu palīdz aizsargāt arī cilvēku rīcība. Ja pamani mežā nelegāli izmestus atkritumus, nofotografē vietu un ziņo lietotnē Vides SOS. Katrs ziņojums kļūst par datu punktu, kas palīdz precīzāk noteikt piesārņojuma vietas un plānot efektīvāku to savākšanu.
Ja redzi pārkāpumu tā izdarīšanas brīdī, piemēram, tiek izkrautas riepas, būvgruži, šīferis vai citi atkritumi, informē pašvaldības policiju.
Mežs pats par sevi nevar ziņot. To var izdarīt cilvēks, kurš pamana un rīkojas.
Raksts veidots, balstoties uz Latvijas Mežsaimnieka mežsaimniecības speciālista Arnolda Daugstas maģistra darba “Latvijas meža zemēs konstatēto atkritumu telpiskā izplatība” datiem un atziņām. Pateicamies autoram par ieguldījumu šīs tēmas izpētē un iespēju plašāk parādīt, cik būtiska ir nelegāli izmesto atkritumu problēma Latvijas mežos.
Atpakaļ
Digitālais meža palīgs